Plīša dzija Ķīnā tika ieviesta pēc Opija kara. Agrākajās fotogrāfijās, ko mēs redzējām, ķīnieši ziemā valkāja vai nu ādas halātus (ar visu veidu ādu iekšpusē un satīnu vai audumu ārpusē), vai kokvilnas halātus (gan iekšpusē, gan ārpusē). Tie visi ir vate auduma vidū), resni un resni, īpaši bērni, kā apaļas bumbiņas. Pirmie cilvēki, kas adīja džemperus, bija ārzemnieki, kas ieradās Ķīnā. Lēnām daudzas turīgas un modernas sievietes sāka apgūt adīšanu ar rokām. Līdz 20. gadsimta sākumam piekrastes apmetņu pilsētās, piemēram, Šanhajā un Tjaņdziņā, džemperu adīšana bija kļuvusi par ierastu praksi. sava veida mode.
Vilnas kamols, divas bambusa adatas, stāv dīkā zem viesistabas loga, saule spīd uz sievietes pleciem caur izšūto balto aizslietni, tāds komforts un klusums ir neaprakstāms. Šanhajā daudzos veikalos, kas specializējas vilnas dzijas adīšanā, pie galda sēž meistari, kas māca adīšanas prasmes sievietēm, kuras pērk vilnas dziju. Pamazām ar rokām adīti džemperi ir kļuvuši arī par iztikas līdzekli daudzām sievietēm. "Labs darbs darbā" pakāpeniski aizstāja "labs darbs izšuvumā" un kļuva par komplimentu dāmai par viņas atjautību. Vecajās Šanhajas mēneša vizītkartēs vienmēr ir redzama skaistule ar ilgviļņiem, kas valkā krāsainu čhonsamu un ar rokām adītu baltu džemperi ar dobu rakstu. Ar rokām adītu džemperu popularitāte lika vilnas rūpniecībai strauji attīstīties. Pat kara gados daudzas nacionālās nozares bija spiestas pārtraukt ražošanu, un vilnas ražošanas nozare tik tikko spēja sevi uzturēt.
Publicēšanas laiks: 2022. gada 19. jūlijs
